Iedzīvotāju skaita samazināšanās ir nopietns izaicinājums visai ES, taču kohēzijas politika piedāvā risinājumu. Ieguldot līdzekļus tādās jomās kā būvniecība, transports, enerģētika, digitālā un sociālā infrastruktūra, tās mērķis ir uzlabot mūsu dzīvi.
Manā dzimtenē Rumānijā tādi reģioni kā Apušēnu un Banatas kalni un Donavas delta cīnās ar neatliekamu problēmu, ko rada ievērojama iedzīvotāju novecošanās un satraucoši zems dzimstības līmenis.
Tomēr šī problēma nav raksturīga tikai Rumānijai vai Austrumeiropai; tā skar visu ES. Ar kohēzijas politikas un ES fondu palīdzību mēs varam mainīt šo tendenci. Kā? Īstenojot stratēģijas, lai padarītu dzīvi pievilcīgāku gan pilsētās, gan laukos.
Mums ir jāuzlabo dzīves kvalitāte reģionos, kas saskaras ar iedzīvotāju skaita samazināšanos; jādod iespēja jauniešiem apmesties uz dzīvi un veidot ģimeni, vienlaikus ļaujot vecākajām paaudzēm palikt, nodrošinot viņiem piemērotas iespējas.
Otrais faktors ir mobilitāte un pārvietošanās brīvība. Pārāk daudzi eiropieši nevar atļauties izmantot vienu no ES lielākajām priekšrocībām - iespēju ceļot, jo īpaši ES teritorijā. Citi nevar atļauties braukt no mājām uz pilsētu, kur darba tirgus piedāvā iespējas, viena vienkārša iemesla dēļ - infrastruktūras trūkuma dēļ. Tādējādi viņi ir spiesti pamest savas pilsētas un ciemus, ievērojami veicinot iedzīvotāju skaita samazināšanos.
Trešais faktors papildina otro faktoru: lielā atšķirība starp lauku un pilsētu teritorijām. Jauniešiem bieži vien ir maz stimulu strādāt lauksaimniecības nozarē. Īpaši Austrumeiropā viņi pamet ciemus un migrē uz lielajām pilsētām, lai gūtu personīgo un profesionālo izaugsmi.
Ceturtais faktors ir iedzīvotāju novecošanās, kas rada spriedzi sociālā nodrošinājuma sistēmās, jo īpaši attiecībā uz cilvēkiem ar zemiem ienākumiem, kuri veic mazāk iemaksu pensiju shēmās. Tas var novest pie vecāka gadagājuma cilvēku nabadzības un viņu atstumtības no sociālās dzīves.
Dzīves kvalitāte ir daudz vairāk nekā tikai atbilstošs atalgojums. ES kohēzijas politika var uzlabot mūsu dzīvi daudzās jomās, piemēram, būvniecības, transporta, enerģētikas, digitālās un sociālās infrastruktūras jomā. Ņemsim par piemēru bērnudārzus. Austrumeiropā, tostarp manā valstī Rumānijā, to ir pietiekami daudz. Tomēr joprojām ir liels izaicinājums, jo īpaši strādājošām sievietēm dažās Rietumeiropas daļās, atrast piemērotu bērnu aprūpi.
Digitālās tehnoloģijas var arī palīdzēt mazināt plaisu starp ciematu un pilsētu, tādējādi samazinot iedzīvotāju skaita samazināšanos. Tā sauktā Viedo ciematu iniciatīva var palīdzēt ar platjoslas interneta infrastruktūras un 5G savienojamības izveidi. Kovid-19 pandēmija parādīja, ka daudzi jaunie profesionāļi, ne tikai IT speciālisti, izvēlas dzīvot laukos, kur viņi var veikt savus uzdevumus tiešsaistē. Pēdējie četri gadi ir parādījuši, cik daudzi dod priekšroku dzīvei prom no lielpilsētām, piemēram, Bukarestes, Frankfurtes vai Barselonas, ar nosacījumu, ka viņiem ir digitālā infrastruktūra.
Mēs, sociālisti un demokrāti, uzskatām, ka vietējās pašvaldības ļoti labi apzinās savu vietējo kopienu īpašās vajadzības. Tāpēc mēs vēlamies lielāku elastību ES struktūrfondu un investīciju fondu ietvaros, ļaujot dalībvalstīm, reģioniem un vietējām iestādēm noteikt savas prioritātes ES līdzfinansētajās programmās.
Turklāt būtu jānodrošina labāka dažādu ES finanšu instrumentu koordinācija un sinerģija, lai pēc iespējas labāk apmierinātu vietējo un reģionālo kopienu individuālās vajadzības. Tas attiecas ne tikai uz ES struktūrfondiem un investīciju fondiem, bet arī uz Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai; pamatprogrammu "Apvārsnis Eiropa" - ES galveno pētniecības un inovācijas finansēšanas programmu; atveseļošanas un noturības fondu - ES pamatiniciatīvu, kuras mērķis ir mazināt Kovid-19 ekonomisko un sociālo ietekmi.
Turklāt Eiropas infrastruktūras savienošanas instruments, kas izveidots 2014. gadā ieguldījumiem infrastruktūrā transporta, enerģētikas, digitālajos un telekomunikāciju projektos visā Savienībā, ir vērsts uz lielāku savienojamību starp ES dalībvalstīm. Tas darbojas, izmantojot dotācijas, finanšu garantijas un projektu obligācijas.
Visbeidzot, bet ne mazāk svarīga ir Eiropas teritoriālās sadarbības (Interreg) programma, kas finansē pārrobežu starpvalstu un starpreģionālās darbības, tostarp ES attālākajos reģionos.
Tie nav tikai nosaukumi, bet gan iespējas mūsu dalībvalstīm un to reģionālajām struktūrām risināt negatīvās demogrāfiskās attīstības problēmu. Kad mēs koordinēsim ES finanšu resursu izmantošanu un apvienosim tos ar gudrām idejām, mēs varēsim apliecināt, ka Eiropas Savienība joprojām ir veiksmes stāsts ar sociālu sirdi, kura pamatā ir solidaritāte kā viena no tās pamatvērtībām. Tomēr, lai to panāktu, mums ir jānodrošina, ka ES kohēzijas politika arī pēc 2027. gada ir finansiāli stabila.
